Vai žurnālus lasa vairāk vai mazāk?

Šoreiz nezīlēsim kafijas biezumos, kristāla bumbā neskatīsiemies un nejautāsim radiem, draugiem vai kolēģiem. Jautāsim statistikai, kura ir objektīva un nepielūdzama. Žurnālu auditorija tiek pastāvīgi monitorēta izmantojot mūsdienīgas mērīšanas metodes, tas tiek darīts jau daudzus gadus pēc vienotas metodoloģijas, tādēļ šādi dati ir salīdzināmi un ar augstu ticamības pakāpi.

Lūk, ko statistika saka par Lilitas žurnāliem, ja salīdzinām svaigākos (Ziema 2016) auditorijas datus (Cover) ar gadu iepriekš veiktiem:

  • Lilit (rus) ir 14% auditorijas pieaugums
  • Cosmopolitan ir 15% auditorijas pieaugums
  • Lilit latviešu ir 24% auditorijas pieaugums
  • GEO  ir 11% auditorijas pieaugums
  • FHM ir 4% auditorijas pieaugums
  • Patron ir 11%  auditorijas pieaugums
  • Latvijas Būvniecība ir 57% auditorijas pieaugums
  • Copes Lietas  ir 19% auditorijas kritums
  • Latvijas Architektūra auditorija nav mainījusies

 

Turklāt gada laikā klāt pienācis žurnāls “Nezināmā Vēsture” piesaistot vēl 23.000 lasītāju auditoriju.

Kopējais lasītāju skaits, kas ik mēnesi izlasa kādu no mūsu izdevniecības žurnāiem pēdējā gada laikā ir pieaudzis no 285.000 līdz 330.000 cilvēku.

Vai ir daudz mediju Latvijā, kas izceļas ar šādu statistiku?

Kādēļ tā?

Kādēļ mūs, reklāmas un marketinga cilvēkus sasniedz tik pretrunīgas ziņas par žurnālu lasīšanas paradumiem, apjomiem un par žurnālu spēju izdzīvot modernajā laikmetā. Lai to saprastu, ir jāiedziļinās, kā ir mainījusies lasīšanas kultūra pēdējo gadu gaitā.

  1. Žurnālu digitālās versijas. Arvien vairāk ir tādu lasītāju, kas savus iecienītos žurnālus lasa planšetēs. Ne datora, ne televizora un arī ne telefona ekrāns nav spējis patiesi aizstāt žurnāla drukāto versiju, bet planšetes ekrāns gan visnotaļ pilnvērtīgi sniedz tādas pašas iespējas lasīt žurnālu, kā krītpapīrs. Jo īpaši populāra lasīšana planšetē ir aktīvākajiam lasītājiem, kas mēnesī izlasa desmit un vairāk žurnālu par dažādām tēmām. Šādiem  lasītājiem ir būtiska gan planšetes sniegtā iespēja nēsāt līdzi pusi bibliotēkas, gan arī digitālie žurnāli ir vienkārši lētāki. Turklāt  jāņem vērā, ka tīklā cirkulē būtisks apjoms žurnālu pirātisko versiju, tieši tāpat kā tas ir ar filmām un mūziku. Zinātājam nav grūtību atrast jebkura žurnāla jaunāko numuru skanētā vai kā citādi digitalizētā un tīklā pieejamā veidā. Piemēram, žurnālam Lilit ir tūkstošiem šādu lasītāju Krievijā, bet netrūkst arī mūsu valstī.
  2. Žurnālu lasīšana tirdzniecības vietās. Otrs veids, kā bez maksas izlasīt savus iecienītākos žurnālus, ir kopā ar kafiju un bulciņu to izdarīt tirdzniecības vietās. Pēdējo gadu laikā ir strauji pieaudzis hipermarketu skaits, kuros kafejnīca ir burtiski aprīkota ar žurnālu plauktu, piemēram, Rimi tīklā tādu jau ir 30. Tūkstošiem žurnālu ik mēnesi šajās kafejnīcās tiek izlasīti un nolikti atpakaļ drīz vien nonākot pa tiešo makulatūrā un neparādoties pārdošanas atskaitēs.  Lasīšana pie plaukta, arī bez kafijas un bulciņas ir bieža parādība praktiski jebkurā veikalā, no Vecrīgas līdz pasta nodaļai Zilupē.
  3. Žurnālu lasīšanas kooperācija. No vienas puses, padomju un pēcpadomju laikā iedibinājies ieradums krāt iemīļotos žurnālus plauktā ar mērķi tos kādreiz pārlasīt, ir izgaisis kaut vai tādēļ, ka vietas plauktos vairs nav. No otras puses, ekonomiskā krīze ir daudz iemācījusi, tai skaitā arī kooperāciju žurnālus abonējot. Ja agrāk šāda tendence bija vērojama starp kaimiņiem mazpilsētu daudzdzīvokļu namos, tad šodien vienam žurnāla abonementam naudu samet gan kolēģi/es Rīgas birojā, gan viena kursa studenti, gan viena gatera strādnieki.  Mēs ar šādiem gadījumiem nereti saskaramies organizējot abonētāju loterejas. Visbeidzot, žurnāli, kas sakrājušies mājās, tiek aizvesti, piemēram, uz laukiem vecākiem, radiem vai draugiem, kur tie tiek lasīti otro, trešo vai desmito reizi.

Jāatzīmē, ka visi šie trīs iemesli nebūt nav tikai Latvijai raksturīgi, tādas pašas tendences ir arī citur. Tieši šādu iemeslu dēļ pēdējos gados reklāmas industrijās ir aktualizējies jautājums par auditoriju mērījumiem un to pielietojumu mēdiju plānošanā, aizstājot auditēto tirāžu rādītājus kā nepilnvērtīgus reklāmas efektivitātes noteikšanā.